"Tajā pašā mirklī vīrietis pagriežas, vai nu lai vēl reizi paskatītos stacijas pulkstenī, vai tāpēc, ka ir sajutis Ievas smaidu nolaižamies uz cepures malas, viņš paceļ skatienu, kas pārslīd pulkstenim, bet slīd tālāk augšup pa fasādi, tad viņš ierauga Ievu, piepeši skatiens apstājas pie viņas acīm."
Man ir tik ļoti bail no tā, ka kāds varētu mani uzskatīt par augstprātīgu. Jo tā jau ir gadījies visai bieži - parasti tie ir pasniedzēji. Zīmēšanas pasniedzēji mani ir uzskatījuši par augstprātīgu, jo nāku no mākslinieku ģimenes. Franču valodas pasniedzēji mani ir uzskatījuši par augstprātīgu, jo mana mamma ir franču valodas pasniedzēja un mācījos Franču liceja tā sauktajā "Eiropas klasē". Esmu pārliecināta, ka arī kāds no maniem pašreizējiem pasniedzējiem mani uzskata par augstprātīgu. Un tie, kas mani uzskata par augstprātīgu, velta visai daudz enerģijas, lai pierādītu man, ka nav nekāda iemesla man tādai būt. "Tu kļūdījies!" teica kāda no manām franču valodas pasniedzējām katru reizi, kad kļūdījos - ar tādu uzvaroši svinīgu toni. Un es pie sevis nomurmināju "es taču esmu cilvēks" vai vienkārši skumji pamāju. Arī tas parasti tika iztulkots kā iedomības pazīme. Mana pamatskolas zīmēšanas skolotāja klases priekšā turēja gaisā manu zīmēšanas olimpiādes darbu, kas bija nopelnījis kādu atzinību, un prasīja "Vai tad šis darbs ir atzinības vērts?" Viņa droši vien domāja, ka man šķiet, ka esmu absolūti ģeniāla un mani ir jānolaiž uz zemes. Galu galā es vienmēr biju tik kautrīga un noslēgta, ka no ārpuses izskatījos vīzdegunīga. Man vienmēr ir bijis grūti būt atklātai pret "cilvēkiem" (jo ir "cilvēki" un "savējie") un nez kāpēc jo īpaši grūti man ir bijis izpaust tās dabīgās cilvēciskās emocijas, kas saistās ar sirsnību, draudzīgumu, vienkāršību.. Un tā nu viņi pārprata un norādīja man manu vietu. Tā rezultātā, ja kāds man ko aizrāda, man saraujas sirds un prātā iešaujas "es kļūdījos". Un tad vēl tas spiediens no tā, ka iestājos savā kursā ar "labākajiem" rezultātiem. Un ja nu es pēc 1. kursa nebūšu "labākā"? Redz kā ir ar tām bērnības traumām - pietiek ar dažām neapdomīgām personām un šaubu sēkla mani uzplauka un zaļoja, nepārtraukti atgādinot, ka es neesmu gana laba. Man nav nekāda iemesla justies labi par to, ko esmu paveikusi.
Vismaz tā tas ir bijis ilgus gadus. Taču pēdējo pāris gadu laikā es sāku apzināties šo problēmu un tās iemeslus. Tāpat arī sāku apzināties savu vērtību, to, ka man ir šādi tādi talanti un man ir arī iemesls lepoties ar sevi. To, ka mani nedefinē nesvarīgu cilvēku nenozīmīgais viedoklis, daudz lielāka nozīme ir tiem, kas man ir tuvi un kurus es augsti vērtēju. Tas man liek domāt par daudzajiem bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, it visiem, kuri nejūtas gana labi kādu nejēdzīgu piezīmju dēļ. Man vienmēr ir bijuši tik atbalstoši vecāki kā nevienam, viņi ir mani mudinājuši un balstījuši ik katrā dzīves solī, bet citiem neviens nav pateicis, ka viņi ir malači un viņiem ir iemesls lepoties ar sevi. Tādēļ es aicinu ik vienu, kurš brīžiem jūtas nedrošs vai nenovērtēts, tūdaļ un tepat atbildēt uz šiem jautājumiem - kas Tev labi sanāk? Kas liek Tev justies lepnam par sevi? Par ko Tu vēlētos sev uzsist pa plecu un teikt: "Malacis"? Jo ik katram noteikti ir kāds labs iemesls.
Vai es jau stāstīju, kā grāmatu tirdziņā tiku pie Hansena "Sievietes - lauvas" par tik vien kā 3 latiem? Jau kādu laiku lasu un priecājos par šī rakstnieka lielisko stilu un Norvēģijas ainām, kas iešaujas prātā. Galu galā šajā darbā ir daudz sniega un vilcienu, bet visa centrā - spalvaina meitenīte. Pavisam spalvaina un pagaidām meitenīte, vēlāk jau viņa būs sieviete. Nez kā viņa izskatītos? Un kā ir būt par mazo Ievu, kuras kažociņu citi rausta, bet citi - glauda?
P.S. Man patīk mani jaunie zīmuļi, bet tehnika vēl ir jānostrādā
Reizēm pietiek tikai ar diviem cilvēkiem. Es vienmēr esmu sapņojusi par skaistu nākotni, kurā es ar savu biznesa partneri aka labāko draugu veidoju kopīgu radošo studiju un tā mēs radām apbrīnojami lieliskus darbus, tajā pašā laikā lieliski pavadot laiku sarunās un tējas dzeršanā. Droši vien man šādas domas pat prātā nebūtu ienākušas, ja nebūtu labo piemēru - pasaule ir pilna ar šādiem harmoniskiem duetiem - tie var būt draugi, laulātie, partneri, kurus vieno kas vairāk par kopīgām interesēm. Un vai tas nav burvīgi, kad šāda savienība rada ko skaistu? Lūk kāds no piemēriem - nezinu, kādas ir attiecības Kai & Sunny, bet tās noteikti ir produktīvas, jo multidisciplinārās dizaina studijas klientu liste liecina par to, ka tā guvusi vērā ņemamu atzinību.
Uz ko tieši virzamies - vēl nedrīkstu stāstīt, bet piebildīšu vien to, kas tas būs kaut kas lielisks, kaut kas par ko es esmu sapņojusi jau tik ļoti sen un kaut kas, kas man ir palīdzējis apzināties to, ka visam ir savs laiks. Nevaru sagaidīt! :)
Uhh, pēdējā laikā dzīve ir pavisam izgājusi no ierastās rutīnas - iepriekšējo nedēļu pavadīju Rīgā un piedalījos jauno mediju festivālā Tehnoekoloģijas, šonedēļ iWeek ietvaros lekciju vietā vorkšops.. Bija jau interesanti un patīkami padzīvoties pa hometown, bet cik labi ir būt mājās! Jau biju piemirsusi, cik omulīgs ir mūsu dzīvoklītis un cik mājīga ir Liepāja. Vienīgā problēma - ir tik grūti savilkt ciešāk pavadas un ar entuziasmu un enerģiju mesties pie savu projektu īstenošanas. Bonusā vēl rudenīgi aizmiglotais miers, kas pārņem, kad lapas birst no melnajiem, trauslajiem koku zariem... Šādās situācijās es prokrastinēšanu mēģinu attaisnot, darot kaut ko tikai pa pusei noderīgu - klīstot pa interneta bezgalīgajiem iedvesmas avotiem. Mans lookbook piebāzts ar nu tik smukiņām papīrlietiņām, bet blogam tiks kāds lielisks ilustrētājs.
Pirmais jau ir niks - burst of beaden - šī asprātīgā vārdu spēle vien jau liecina par Klāsena rotaļīgo stilu. Mani piesaistīja šis hellovīnam piederīgais stāstiņš:
Un cik gan jauki ir šie putni, kas kāzu viesiem palīdzēja atrast savus galdus?
Piedaloties vorkšopā festivāla laikā, tā vadītāji aicināja mūs padomāt par stāsta nozīmi attiecībā uz vietām, lietām, skaņām... Klāsons ir izmantojis mēbeļu ilustrācijas kā stāstu pamatu. Gan jau mums katram mājās ir kāda veca mēbele, kurai ir liela sentimentāla nozīme tieši ar to saistīto stāstu dēļ. Piemēram vecvectēva taisītā bufete, krēsls, kura rokas atbalstu bērnībā sanāca salauzt vai pirmais darbagalds.. Ik katram no tiem ir savs stāsts!
Šī ilustrācija būtu man noderējusi kompozīcijas uzdevumā, kur mums bija jāveido savu vārdu vai iniciāļus no kāda dzīvnieka stilizēta attēlojuma :)
Nu šis ir vienkārši superīgi! (nospiežot uz attēla var apskatīt lielāku versiju!)
Protams, ka arī kuģim ir savs stāsts
Vēl kāda vārdu spēle :)
Vienvārdsakot es varētu turpināt šitā vēl ilgi, tāpēc, ja ir interese, aicinu jūs doties uz Klāsena mājaslapu un izpētīt pašiem šī autora burvīgās ilustrācijas:
