Tik uz priekšu mums jāiet

Sveiks, dārgais lasītāj!

Kad nu esmu noskaidrojusi tīri statistiski, ka Tev nav iebildumu pret manu pļāpāšanu un iespējams, ka Tev tā šķiet intriģējošāka par daudzreiz lietderīgāku informāciju, kas mēdz parādīties šajā blogā... Laikam jau jāatgriežas pie šīs prakses :)

Tātad, par dzīvi šobrīd un Ponija un Smita emocionālo stāvokli. Ponijs un Smits, kā jau allaž, ir cerībās un gaidībās. Mums ir paredzētas kādas 5 jaukas kolekcijas, ko likt galdā tad, kad svari starp izmisīgu visa atlikšanu un iedvesmas kalniem nosvērsies uz pēdējo pusi. Bet pagaidām tas vēl nav noticis. Šodien konstatēju, ka man piemīt kaut kāds psiholoģisks "krītošās kazas" sindroms - ziniet, tas, kad nobijusies kaza uz brīdi sastingst un nokrīt zemē pirms metas bēgt? Tā it kā viss šis stress kazai būtu par daudz, viņas ķermenis uz mirkli ietur pauzi, lai viss sakāpinātos līdz tādai pakāpei, kad bēgšana - aktīva rīcība - burtiski izlaužas no kazas dziļākās būtības. Kaut kas līdzīgs notiek ar mani - šodien sapratu, ka atkal ir sakrājies sasodīti daudz lietu, kurām būtu straujā tempā jāķeras klāt un gluži vienkārši jāizdara. Kāda ir mana reakcija? Sastingšana. Tā vien gribas sarauties mazā kamoliņā un pārlaist pārsātinātības vilni pāri un pēc tam mēģināt atšķetināt lielo samilzumu sīkākos pavedieniņos. Vai vienkāršāk sakot - kad visa kā ir par daudz, tad man ir jāapstājas. Ak, kā es gribētu būt tā enerģiskā būtne, kas paaugstināta stresa situācijā uzdevumus paveic ar trīskāršu atdevi. Bet še Tev - es esmu krītoša kaza, metaforiski izsakoties (Čau, mammu!) Labākais vēl seko - es beidzot sāku apzināties, ka tā tam arī ir jābūt. Ka man nav jājūtas vainīgai par to, ka es tāda esmu, tāpēc, ka tā es darbojos, tā šie zobratiņi ir salikti un labākais, ko varu iesākt, ir iemācīties to izmantot kā pienākas. Ja arī Tu esi brālīgs/māsīgs visa atlicējs un sastingsti bailēs no ak-šausmas-cik-daudz-vēl-jāizdara monstra, tad neraizējies. Pirmkārt, Tu esi viens no vismaz 50% pasaules populācijas. Otrkārt, tā Tavs prāts darbojas, tā tas nobriest uz rīcību. Tu droši vien esi radoša persona un Tevi nedrīkst steidzināt. Tev nekas cits neatliek, kā sagaidīt to enerģijas un iedvesmas mirkli, bet kad tas pienāks, Tu rīkosies ar neredzētu degsmi un atdevi. Tā kā - nav iemesla uztraukumiem.

Nu vismaz es neiebilstu, ja kāds man ko tādu pateiktu brīdī, kad mana To-Do liste ir izaugusi tikpat augsta un tikpat šķība kā slavenais tornis Itālijas ziemeļrietumpusē, bet prāts (ehh, palaidnis nelabojamais) mudina gremdēties pārdomās par to, kāda lieliska studija būs Ponijs un Smits, ja es nedarīšu to, kas jādara, bet tā vietā nosēdēšu visu dienu Vimeo.

Nobeigumā gribēju piebilst, ka nedaudz taisnības jau tam prātam ir, jo Ponijs un Smits tik tiešām taisās būt lieliska studija - tad, kad uzvarēs iedvesmas un enerģijas kalni. Mums padomā ir vesela bagātība lielisku projektu, kurus vienkārši jāvelk ārā no arhīva un jārealizē. Vispirms mēs laidīsim klajā papīrlietu veikala atjauninājumus, tad būtu jāseko (beidzot) mājaslapai, bet tad - darbības paplašināšanai foto un (ja būsim apķērīgi un ātri mācīsimies) video virzienā (pagaidām gan pašreklāmas un mācību nolūkos). Vārdu sakot viss ir skaisti un cerams, ka Tev ir iesākusies lieliska nedēļa!