ATKLĀTS STĀSTS PAR AUGSTPRĀTĪBU

Man ir tik ļoti bail no tā, ka kāds varētu mani uzskatīt par augstprātīgu. Jo tā jau ir gadījies visai bieži - parasti tie ir pasniedzēji. Zīmēšanas pasniedzēji mani ir uzskatījuši par augstprātīgu, jo nāku no mākslinieku ģimenes. Franču valodas pasniedzēji mani ir uzskatījuši par augstprātīgu, jo mana mamma ir franču valodas pasniedzēja un mācījos Franču liceja tā sauktajā "Eiropas klasē". Esmu pārliecināta, ka arī kāds no maniem pašreizējiem pasniedzējiem mani uzskata par augstprātīgu. Un tie, kas mani uzskata par augstprātīgu, velta visai daudz enerģijas, lai pierādītu man, ka nav nekāda iemesla man tādai būt. "Tu kļūdījies!" teica kāda no manām franču valodas pasniedzējām katru reizi, kad kļūdījos - ar tādu uzvaroši svinīgu toni. Un es pie sevis nomurmināju "es taču esmu cilvēks" vai vienkārši skumji pamāju. Arī tas parasti tika iztulkots kā iedomības pazīme. Mana pamatskolas zīmēšanas skolotāja klases priekšā turēja gaisā manu zīmēšanas olimpiādes darbu, kas bija nopelnījis kādu atzinību, un prasīja "Vai tad šis darbs ir atzinības vērts?" Viņa droši vien domāja, ka man šķiet, ka esmu absolūti ģeniāla un mani ir jānolaiž uz zemes. Galu galā es vienmēr biju tik kautrīga un noslēgta, ka no ārpuses izskatījos vīzdegunīga. Man vienmēr ir bijis grūti būt atklātai pret "cilvēkiem" (jo ir "cilvēki" un "savējie") un nez kāpēc jo īpaši grūti man ir bijis izpaust tās dabīgās cilvēciskās emocijas, kas saistās ar sirsnību, draudzīgumu, vienkāršību.. Un tā nu viņi pārprata un norādīja man manu vietu. Tā rezultātā, ja kāds man ko aizrāda, man saraujas sirds un prātā iešaujas "es kļūdījos". Un tad vēl tas spiediens no tā, ka iestājos savā kursā ar "labākajiem" rezultātiem. Un ja nu es pēc 1. kursa nebūšu "labākā"? Redz kā ir ar tām bērnības traumām - pietiek ar dažām neapdomīgām personām un šaubu sēkla mani uzplauka un zaļoja, nepārtraukti atgādinot, ka es neesmu gana laba. Man nav nekāda iemesla justies labi par to, ko esmu paveikusi.

Vismaz tā tas ir bijis ilgus gadus. Taču pēdējo pāris gadu laikā es sāku apzināties šo problēmu un tās iemeslus. Tāpat arī sāku apzināties savu vērtību, to, ka man ir šādi tādi talanti un man ir arī iemesls lepoties ar sevi. To, ka mani nedefinē nesvarīgu cilvēku nenozīmīgais viedoklis, daudz lielāka nozīme ir tiem, kas man ir tuvi un kurus es augsti vērtēju. Tas man liek domāt par daudzajiem bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, it visiem, kuri nejūtas gana labi kādu nejēdzīgu piezīmju dēļ. Man vienmēr ir bijuši tik atbalstoši vecāki kā nevienam, viņi ir mani mudinājuši un balstījuši ik katrā dzīves solī, bet citiem neviens nav pateicis, ka viņi ir malači un viņiem ir iemesls lepoties ar sevi. Tādēļ es aicinu ik vienu, kurš brīžiem jūtas nedrošs vai nenovērtēts, tūdaļ un tepat atbildēt uz šiem jautājumiem - kas Tev labi sanāk? Kas liek Tev justies lepnam par sevi? Par ko Tu vēlētos sev uzsist pa plecu un teikt: "Malacis"? Jo ik katram noteikti ir kāds labs iemesls.