Pony and Smith: LATGALES PAGĀTNES VĒSTNEŠI

Latvijas līkumotie lielceļi, pamesta baznīca meža vidū, nakšņošana pašā Gaujas krastā un noslēpumaini pakāpieni, kas ved 4 stāvus zem zemes - tā īsumā izskatījās mans weekends. Piektdienas rītā piekrāmējām Baltā Gulbīša bagāžnieku ar pašu nepieciešamāko un uzsākām 900 kilometru garo 3 dienu ceļojumu pa Latgali, maršrutā Rīga-Jēkabpils-Daugavpils-Krāslava-Rēzekne-Gulbene-Alūksne-Rīga. Mūsu galvenie mērķi bija pamestā Tirzas raķešu bāze un Zeltiņu bāze, jo V. bija nolēmis izveidot nelielu filmu par pamestajiem militārajiem objektiem. Tā nu mēs ieklaudzinājām meža klusumā pa vairākus kilometrus garo plākšņu ceļu pretī nezināmajam. Ta-dam, ta-dam, ta-dam, vienīgās skaņas necaurskatāmā biezoknī, līdz skatam paveras nedaudz platāks laukumiņš - tātad, tur atrodas iebrauktuve pilsētiņā..

Klīstot pa šādām vietām, mani vienmēr pārņem domas par to, kādi stāsti mīt iesprostoti laika zoba saēstajās ēkās, kādi likteņi ieslēpti robainajās sienās.. Lietas, ko mēs neuzzināsim, bet tikai spēsim iztēloties, lūkojoties uz draudīgu uzrakstu pie sardzes namiņa sienas - bāzes noslēpums tās iemītniekiem jāaizsargā pat ar dzīvības cenu.

Un stāsti ir viss, kas šeit palicis. Nekaunīgie krāsaino metālu zagļi sen jau visu ir izlaupījuši, reizēm pat maksājot ar savu dzīvību par iegūtajām sarūsējušajām bagātībām. Mēs nonākam pie kāpnēm, pa kurām, kā zināms, var nokāpt pazemē un izložņāt pat vairākus stāvus pazemes bāzē, jo Tirza/Galgauska ir vieta, kuru neparasti maz skārusi applūšana. Taču tad mēs konstatējam, ka esam kļuvuši veci un piesardzīgi, jo pāris domas par to, ka grīdās mēdz būt šahtas un caurumi, kas draud ar vairākus desmitus metru kritienu, kā arī tumsa un mitruma smaka, kas vēdī no pazemes ejām, liek mums doties tālāk. Jau ielūkošanās teju 50m dziļajā raķešu šahtā sniedz pietiekamu adrenalīna devu.

Patiesībā pats interesantākais un neredzētākais objekts bija pamestā Galgauskas baznīca. Iedomājieties, kilometriem dziļi meža biezoknī, tālu no jebkādas civilizācijas dus spokaina pareizticīgo baznīca. Iztrūnējušās durvis ir vaļā, bet mūsdienās tapis uzraksts celofāna kabatiņā vēsta, ka šī ir Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca, celta 1860.gadā. Baznīca ir izdemolēta un sen pamesta, taču visai labi saglabājušos dievnamu kāds vēl apmeklē, jo uz altāra sakusušas nesen dedzinātas sveces un plastmasas trauciņā guļ savītuši ziedi. Uz griestiem redzami pabalējuši enģeļu gleznojumi, bet zem kājām - gruži un putekļi.

Foto - V.

Kamēr klīstam pa baznīcas telpām, izdzirdam ko negaidītu - dzidrus, gaišus bērnu smieklus, kas ieplūst caur izsistajām logu rūtīm un atbalsojas augstajās velvēs... Acīmredzot netālu ir kāda dzīvojamā māja, vismaz tā liek domāt saprāta balss. Uz otro stāvu tā arī nesadūšojāmies uzkāpt, jo koka kāpnes izskatījās satrūnējušas un nestabilas, bet vēlāk uzzinājām, ka tur uz zemes guļot kas neparasts - cilvēka izmēra lelle. Varam tikai minēt, kas ko tādu ir tur novietojis un ar kādu mērķi. Vēl pie izejas uz sienām pamanīju uzrakstus - "Lai svētīts Tavs templis" un gadi, kuros kāds vientuļš viesis ir ieradies, lai sakoptu šo grūstošo aizgājušo laiku liecinieku.