Pusdienlaikā, braucot atpakaļ uz darbu, saules apspīdētā šī Daugavas krasta promināde, kopā ar Vanšu tilta izbalējušo kontūru debesīs, MGMT lieliski pieskaņoto skaņu celiņu un siltā pavasara vēja vieglā čalošana caur mazliet pavērto pasažiera puses logu (pirmo reizi šogad!) mani pavisam apreibināja.
Kā laimi sapīpējies hipijs es laiski ripināju pa labo joslu, pavisam netraucēti iekļaujoties citu pavasara skurbuma pārņemto autovadītāju plūsmā. Sirds pielija līdz malām ar miegainu laimības sajūtu un man bija jāpiestāj ceļmalā, jo tā vien šķita, ka esmu zaudējusi jebkādas koncentrēšanās spējas.. Galva saldi reiba, plaušas kārīgi malkoja smaržīgo gaisu..
Cauri pagalmam gāju puspalēkdamās, fotoaparātu, smaidu un neadekvātu vieglprātību kaklā lepni uzkarinājusi un apkrāvusies ar somām, taču tad, kad nonācu pie ieejas durvīm, acīs sariesās pēkšņas asaras, atskatoties uz burvīgo panorāmu sev apkārt. Un tad es iegāju iekšā, zaudējusi dienas gaismas šarmu un saules rotaļīgumu, bet saglabājusi vieglu skurbuma ēnu pakrūtē.
Visi foto - (C) Odrija Heinrihsone
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru